Kāpēc citiem labāk patīku, ja saku, ka man klājas slikti?

Žurnāla "100 labi padomi" lasītājiem 2017. gada aprīļa numurā atbild Capital Clinic Riga un VC4 filiāles "Valdlauči" psihiatre Laura Štāne

Ja cilvēks, atbildot uz jautājumu par pašsajūtu, stāsta par kādām bažām, raizēm vai sūdzībām, iejūtīgāks, pieklājīgāks vaicātājs centīsies iedziļināties problēmā, atbalstīt. Bet tas nebūt nenozīmē, ka mainīsies viņa patika vai nepatika pret sarunu biedru. Cilvēkam veselīgi ir izveidot pašam par sevi skaidru priekšstatu - par savām labajām un ne tik labajām īpašībām, ne tik ļoti balstīties uz apkārtējo reakcijām un uz to emocionāli reaģēt. Ja pašlaik var saņemt papildu uzmanību no līdzcilvēkiem, daloties ar informāciju par savām problēmām, ar laiku apkārtējie no tā nogurs un, iespējams, sāks apzināti vai neapzināti izvairīties no tevis. Ja būsi piedzīvojis ko patīkamu un pats spēsi nesavtīgi par to priecāties un dalīties, arī apkārtējie to novērtēs, vēlēsies tevī ieklausīties, jo tas viņus iedvesmos.

Konkrētāka atbilde uz šo jautājumu būtu: ja visbiežāk šķiet, ka apkārtējie labprātāk tevi redz nokļuvušu nelaimē, steigšus skrien pie psihoterapeita! Tā ir neveselas personības pazīme, kas jāārstē. Apkārtējo cilvēku emociju un reakciju uztvere šādās situācijās lielākoties ir savu iekšējo pārdzīvojumu atspoguļojums. Pat, ja nespēj pieņemt, ka tavai personībai būtu kāda nianse, kurai varētu palīdzēt psihoterapeits, izvērtē, kāpēc tev apkārt varētu būt tik daudz skaudīgu cilvēku. Arī šajā jautājumā psihoterapeits tev var palīdzēt nokļūt pie vērtīgām atklāsmēm.