Biomehāniskās pārslodzes traumas | Tehniskā ortopēde Darja Ņesteroviča

#

Jēdziens trauma klasiski asociējas ar ārēja faktora (mehāniska, termiska, ķīmiska u.c.) izraisītu audu, ķermeņa daļas vai orgāna/ orgānu bojājumu, kas rada to funkcijas traucējumus. Biežāk sastopamās mehāniska cēloņa radītas traumas ir sasitumi, sastiepumi, mežģījumi un lūzumi. Šis raksts veltīts mehāniska spēka ietekmē radītiem veselības traucējumiem - pārslodzes traumām. 

Tagad liekas saprotami un loģiski, ka visi cilvēki atrodas gravitācijas spēka ietekmē, un tas nodrošina vertikālu stāju un muskuļu tonusu, bet tā tas nav bijis vienmēr. 1687. gadā īzaks Ņūtons sistematizēja bioloģisko sistēmu mehānisko mijiedarbību ar apkārtējo vidi ar trim universāliem likumiem un publicēja darbu Philosophise Naturalis Principia Mathematica (Dabas filozofijas matemātiskie principi), tādējādi radot ne tikai klasiskās mehānikas nozari, bet arī biomehāniku. 

Biomehānika (no grieķu vai. 'bios' - 'dzīve' + 'mēchanikē' - 'mehānika' - zinātne par bioloģisko sistēmu (cilvēka, piemēram) mehānisku kustību, slodzi, deformāciju un kustību izraisītiem efektiem uz bioloģiskās sistēmas ātrumu, struktūru un formu visos dzīvās matērijas organizāciju līmeņos (šūnu, audu, orgānu utt.). Cilvēka kustības veikšanu nodrošina sarežģīta un augsti koordinēta mehāniska mijiedarbība starp kauliem, muskuļiem, cīpslām un locītavām, savukārt kustību izpildi kontrolē nervu sistēma. Jebkurš bojājums vai trauma, kas maina mehāniskās mijedarbības procesu, var izraisīt skartās ķermeņa daļas kustību traucējumus. Tagad mēs zinām, ka mums nav obligāta tieša trauma kāda ārējā faktora dēļ, jo līdzīgu simptomātiku var izraisit virkne slimību, kas rodas palielinātas mehāniskās slodzes apstākļos. 

Kad un kā rodas biomehāniskā pārslodze?

Pārslodze (no angļu val. 'overuse') - pārāk liela, virsnormas fiziskā slodze, kas rodas no pārāk biežas spēka lietošanas vai arī ja jāpieliek liels spēks. Ārzemju literatūrā ir ieviesti termini 'overuse injury', 'repetitive strain injury' un 'cumulative trauma', kurus latviski var tulkot kā pārslodzes traumu, arī atkārtotas piepūles traumu un kumulatīvo traumu. Tātad pārslodzes trauma ir kumulatīva mikrotrauma, kas rodas nepareizi sadalītas vai izteikti palielinātas fiziskās slodzes apstākļos. Pārslodzes traumām nevar noteikt vienu izraisošo faktoru atšķirībā no klasiskām traumām, jo ir vairāku faktoru kopums, kas ietekmē pārslodzes traumas rašanos. Galvenais, bet ne vienīgais faktors, kas izraisa bojājumu, ir palielināta fiziskā slodze, tāpēc tas var skart gan pieaugušos, gan bērnus. Statiska slodze, piemēram, ķermeņa piespiedu pozas vai deformācijas dēļ, vai arī pārāk liela dinamiska slodze darba vai treniņu režīma dēļ veicina atkārtotas mikrotraumas, un, ja nav adekvāts atjaunošanās periods (atpūtas periods), tad rezultātā rodas pārslodzes trauma. Tika veikti arī vairāki pētījumi par psihoemocionālo darba stresu, un secināts, ka darbinieki, kas nav gandarīti ar savu darba vidi vai darba specifiku, biežāk gūst pārslodzes traumas. Bet ir jāatceras, ka arī darba drošības un ergonomikas prasību neievērošana var veicināt pārslodzes traumas rašanos. 

Pārslodzes trauma izraisa mehānisku (elastīga saistaudu deformācija palielināta muskuļa spiediena dēļ) un fizioloģisku (elektroķīmisks un metabols disbalanss) reakciju, kas izpaužas kā lokāla iekaisuma reakcija. Visbiežāk pārslodzes traumas izraisa muskuļu, cīpslu, locītavu gļotsomiņu un perifēro nervu funkciju traucējumus dažādās ķermeņa daļās. Pirmie simptomi, ko izjūt cilvēks, ir sāpes, spēka samazinājums vai vājums, stīvums (piemēram, muguras lejasdaļā vai pleca locītavā), dedzināšana (pirkstos), tirpšana, vēlēšanās pamasēt (plaukstas, piemēram). Pārslodzes traumas simptomi sākumposmā parādās tikai aktivitātes beigās, izzūd miera stāvoklī, bet ar laiku simptomi pastiprinās un ierobežo spēju veikt kustību. 

Piemērs: ilgstoša muguras muskuļu kontrakcija statiskas slodzes apstākļos ar nepietiekamu pārtraukumu skaitu lokāli samazina asinspiegādi un veicina muguras muskuļu nogurumu, rezultātā sāpju receptoru jutība paaugstinās, un cilvēks izjūt sāpes muguras lejasdaļā. Tad cilvēks izkustas, palokās, mugura rimstas. Ja netiek mainīta darba poza vai netiek trenēta muguras dziļā muskulatūra, simptomi pastiprinās, un cilvēks izjūt muguras lejasdaļas sāpes visu laiku, tad arī meklē ārsta palīdzību. 

Zelta standarts pārslodzes traumu diagnostikā nepastāv. Pārslodzes traumas ir kompleksas un visbiežāk prasa vairāku speciālistu jeb multidisciplinārās komandas iesaisti. Pārslodzes traumas var skart ne tikai muguru, bet arī pleca, elkoņa un plaukstas locītavas un nervus, gūžu, ceļa un potītes locītavas, provocēt stresa lūzumus. Biežāk sastopamās pārslodzes traumas ir norādītas 1. tabulā. Izmeklēšanas rezultātā var atklāt arī kādus citus slimības iemeslus un pavadošās slimības, bet mēdz būt, ka arī pēc izmeklēšanas nav skaidrības par saslimšanas iemesliem. Atkarībā no saslimšanas lokalizācijas un simptomātikas pārslodzes traumu multidisciplināro komandu veido ģimenes ārsts, neirologs, traumatologs, ortopēds, fizikālās medicīnas un rehabilitācijas ārsts, fizioterapeits, darba aizsardzības speciālists u.c. 

Būtiski atcerēties, ka pārslodzes traumas ārstēšanas periodā ir svarīgi nodrošināt pareizu fiziskās vides kontroli vai veikt nepieciešamo vides modifikāciju, lai izvairītos no slimības recidīva. Piemēram, adaptēt darba vidi, pamainīt treniņu režīmu vai sākt izmantot ortopēdiskās zolītes. Pareizs slodzes sadalījums ķermenī samazina pārslodzes traumu risku, bet, ja pārslodzes trauma tomēr radusies, tad adekvāta atslodze paātrinās dzīšanas procesus un kopumā uzlabos rehabilitācijas procesu. Sadaliet slodzi pareizi! 

Rakstu žurnālam Ārsts.lv sagatavojusi Capital Clinic Riga tehniskā ortopēde Darja Ņesteroviča. 

CHECK- UP

Piesakieties un uzziniet visu par savu patieso veselības stāvokli! Individuālas veselības pārbaužu programmas.

PIETEIKTIES KONSULTĀCIJAI

Piesakieties konsultācijai šeit! Mūsu darbinieki ar Jums sazināsies vistuvākajā laikā!