Pirms astoņiem gadiem Dārta Puriņa ieguva sertificēta ģimenes ārsta diplomu. Tas bija mirkļa lēmums – kļūt par ģimenes ārsti, bet tagad Dārta atzīst, ka nespēj sevi iedomāties citā profesijā, jo labsajūtas hormonu daudzums, palīdzot pacieniem uzlabot dzīves kvalitāti, ir milzīgs.

Žurnāla “Veselība” decembra numurā lasi sarunu ar “Capital Clinic Riga” ģimenes ārsti Dr. Dārtu Puriņu.

Savulaik esot tuvu izdegšanas slieksnim, Dārta pārliecinājās, ka dzīve ir piepildīta tikai tad, ja ir mīlestība un miers ģimenē. Tāpēc jārūpējas par savu fizisko un garīgo ķermeni, lai prāts vecumdienās ir dzidrs.

Mediķis jau ceturtajā paaudzē. Vai būs piektā?

Stalta, smaidīga, komunikabla un ieinteresēta – šķiet, šīs ir vien dažas rakstura īpašības, ko par Dārtu Purinu varētu teikt viņas pacienti un studenti. Kā gan citādi, jo ārsta baltā halāta gēns Dārtai ir asinīs. “Augot ģimenē, kur visapkārt ir ārsti, grūti izvēlēties kaut ko citu, tas šķistu teju neiespējami. Esmu ārste jau ceturtajā paaudzē – abi mani vecāki ir ārsti: tēvs zobārsts, viens no pirmajiem Latvijā, kurš izveidoja savu privāto zobārstniecības klīniku. Tur man, apgrozoties pēc skolas no mazām dienām, veidojās izpratne par medicīnu, var teikt, ka esmu uzaugusi privātajā medicīnā. Mamma ir ārste psihoterapeite, savukārt mammas vecāki, mana vecmāmiņa bija mikrobioloģijas profesore, bet vectētiņš -neiroķirurgs, savukārt vecmāmiņas vecāki arī bija ārsti – endokrinologs un zobārste. Vecmāmiņas paaudzē vispār bija daudz ārstu – abas viņas māsas, māsu vīri, tā ka medicīna man visu laiku bijusi apkārt,” stāsta ārste. Lai gan medīcīna šķitusi pašsaprotama izvēle, vienubrīd pavīdējusi doma doties uz Stokholmas Ekonomikas augstskolu, bet tas ātri pārgājis, un Dārta palikusi pie medicīnas. Bet arī medicīnā viss uzreiz nav bijis viennozīmīgi skaidrs, bijuši vairāki virzieni – ginekoloģija, ķirurģija, zobārstniecība… Izvēle par labu ģimenes ārstes darbam notikusi pēdējā mirklī. “Kad 11. klasē vasaras brīvlaikā pastrādāju Dzemdību namā par sanitāri, domāju, ka iešu uz ginekoloģiju, bet kolēģes atrunāja, sakot, ka tā ir ļoti smaga joma un ka man nebūs privātās dzīves. Vai es, jauna meitene, tiešām to gribu? Tajā laikā tas mani tā kā atturēja, tā kā nobiedēja, un es ginekoloģiju pilnībā atliku, bet tagad, šīs dienas acīm skatoties, saprotu, ka droši vien nevajadzēja ietekmēties. Vēl bija domāts, ka varētu virzīties tālāk pa zobārstniecības un ķirurģijas līniju, bet jutu, ka tas īsti nav tas, ko gribētu darīt. Man patīk pārraudzīt, vadīt procesus, ar ko ļoti daudz nodarbojamies ģimenes medicīnā. Man padodas komunikācija ar cilvēkiem.” Dārta izvēlējusies kļūt par ģimenes ārsti un atceras, ka viņas vecāki un vecvecāki par šo viņas straujo lēmumu bijuši dziļā neizpratnē, jo tolaik ģimenes medicīna, ģimenes ārsta loma sabiedrībā bija kas salīdzinoši jauns un veciem aizspriedumiem apvīts. Tomēr Dārta redzēja, cik strauji šī specialitāte attīstās un cik lielu profesionālo pienesumu iespējams sasniegt. “Vecmāmiņa toreiz pat esot teikusi: “Varēja vismaz uz kardioloģiju iet, kāpēc izvēlējās tieši ģimenes medicīnu?” Taču es nevienu sekundi neesmu nožēlojusi nevienu no šiem lēmumiem – ne būšanu privātajā medicīnā, ne būšanu ģimenes medicīnā,” smaidot nosaka Dārta. Iespējams, mediķu dinastiju turpinās arī Dārtas meita Lote, kurai tagad ir 14 gadu. “Lote pagaidām uzrāda visas iezīmes, lai kļūtu par ārsti. Domāju, ka viņai tas varētu arī izdoties. Protams, kaut kādā mērā savu pirkstu esmu tajā pielikusi – teikusi, ka jāmācās, jāstrādā, izglītībai jābūt labai. Viņa pati ir izcīnījusi vietu mācīties skolā, kurā grib, kur nebija tik vienkārši iekļūt.” Lote, tāpat kā savulaik Dārta, aug mediķu vidē, kas kaut kādā veidā, protams, ietekmē izvēli. Taču Dārta zina, ka medicīnu nevar studēt cilvēks, kurš uz to ir pierunāts vai piespiests, vai kurš to dara spīta dēļ vai tikai tāpēc, lai kaut ko parādītu vecākiem. Medicīnu var studēt tikai tas, kuram ir pietiekami liela vilkme uz to. Un Lotei tāda esot. Bet, kādu ceļu viņa izvēlēsies, rādīs laiks.

Izvēle – maksas vai valsts ģimenes ārsts?

Kāpēc Dārta Puriņa izvēlējās strādāt privātajā medicīnā un ko tas nozīmē, viņa skaidro: “Ģimenes ārsti, kuri ir noslēguši līgumu ar Nacionālo veselības dienestu (NVD), par saviem pakalpojumiem, prakses uzturēšanu, pacientu apkalpošanu, konkrētu manipulāciju sniegšanu saņem naudu no valsts budžeta līdzekļiem. Savukārt privātajā medicīnā pacientam par šiem pakalpojumiem ir jānorēķinās vai nu no personīgajiem līdzekļiem, vai tā var būt apdrošināšana, bet tur noteikti nav iesaistīts valsts finansējums. Rezidentūras beigās īsti sevi neredzēju NVD sistēmā, neredzēju sevi tur nākotnē. Kāpēc? Droši vien tāpēc, ka redzēju, ka sistēma galvenokārt orientēta uz birokrātiskiem procesiem un kā “pareizi” aizpildīt talonus, nevis pacienta labbūtību, savukārt mani vienmēr interesējusi uz personu vērsta veselības aprūpe. Tā sanāca, ka man kāda paciente, kura izrādījās ārste un kurai acīmredzot iepatikās, kā es strādāju, vaicāja, kādi man plāni pēc rezidentūras. Teicu, ka vēl neesmu īsti izlēmusi, ka es esmu atvērta iespējām. Viņa pati strādāja “Veselības centrā 4”, teica, ka nesen atvērta “Capital Clinic Rīga” un vai man nav iebildumu, ja viņa manu telefonu iedos klīnikas vadītājai? Es teicu – jā, droši! Tad mēs sazvanījāmies, aizgāju uz pirmo sarunu un sapratu, ka tā ir vieta un vide, kas mani uzrunāja, kas man patīk, mums sakrita intereses, redzējums. Tas vienkārši ta notika, tas nebija mērķtiecīgi.” Dārta atzīst, ka darbs elitārās klīnikās nav bijis viņas uzstādījums, taču priecājas, ka var strādāt vietās, kur iespējams strādāt un profesionāli pilnveidoties, esot daļai no augsti kvalificētas komandas.

Tā kā maksas ģimenes ārsti pacientus nereģistrē, Dārta nevar pateikt kokrētu ciparu, cik viņai kā ģimenes ārstei ir pacientu, taču zina, ka pastāvīgo pacientu skaits ir liels, stabils un dinamikā pieaugošs. “Man, protams, ir laba komanda, jo ģimenes ārsts ar savām divām rokām, divām acīm un 24 stundām diennaktī nevar visu izdarīt. Ir vajadzīga spēcīga komanda, kas izprot mūsu darba nozīmīgumu, būtību un spēj darboties pacienta labā. Ļoti daudz ko var izdarīt ārstu palīgi un māsas, un mēs arvien vairāk viņus iesaistām pacienta aprūpes procesā, kas primārajā veselības aprūpē nozīmē arī ilgtermiņa uzraudzības un izglītošanas darbu. Dārta zina, ka sadarbībā ļoti nozīmīga ir atgriezeniskā saite starp ārstu un pacientu, ir svarīgi, lai ne tikai pacients pieprasa pakalpojumu, bet arī veselības aprūpes speciālisti izrāda rūpes no savas puses, piemēram, sazinoties ar pacientu, ka pienācis laiks veikt iepriekš nozīmēto pārbaudi, skrīningu vai regulāro recepšu pagarināšanu. “Tas ir ļoti labs veids, kā sekot līdzi un monitorēt, jo es kā ārste nevaru uzminēt, ko pacientam vajag, – tikai katrs pats vislabāk zina, kādus veselības mērķus un dzīves kvalitāti vēlas sasniegt. Tiesa, ne vienmēr mans un pacientu viedoklis sakrīt, tad mēs cenšamies atrast kopsaucēju. Pacients, kuram viss izskaidrots, ir līdzestīgāks, līdz ar to rezultāti ilgtermiņā ir daudz augstāki. Ja mēs varam panākt, ka pie zināmiem riska faktoriem kopīgi strādājam un slimība neattīstās, tā ir tāda mazā uzvara, jo tas ir mūsu mērķis -iedot cilvēkam vajadzīgo dzīves kvalitāti. Nereti pie manis atnāk pacients ar biezu izmeklējumu mapi un saka: “Dakter, es esmu visu ko izdarījis, bet nesaprotu, kas notiek, man nespēj paskaidrot un joprojām jūtos slikti…” Tad mēs ejam visam cauri un līmējam bildi kopā. Skaidroju, stāstu: te ir domāts tas, te ir darīts tas, nav izdarīts tas un tas. Saliekam visu pa plauktiņiem. Bieži šis cilvēks pēc laika atgriežas, lai turpinātu mūsu sadarbību, jo viņš uzticas. Mums, privātās medicīnas ārstiem, ir tā privilēģija – laiks. Ir vairāk laika sarunai, mierīgāka vide nekā kolēģiem valsts praksēs.”

Attur pacientus no nevajadzīgiem izmeklējumiem

Mūsdienās medicīnā ir pieejami daudzi un dažādi augsti attīstītu moderno tehnoloģiju, arī laboratoriskie izmeklējumi, kas, salīdzinot ar citām valstīm, ir relatīvi lēti. Nereti šie resursi tiek izmantoti bez pietiekama medicīniska pamatojuma un arī paši pacienti bieži vēlas veikt daudz vairāk izmeklējumu, nekā nepieciešams. Dārta pieder pie tiem mediķiem, kuri cenšas pasargāt pacientus no pārmērīgas medicīnisko resursu izmantošanas. Iemesli ir vairāki, un viens no tiem – psihoemocionālais kaitējums. ‘Jā, mums ir pieejamas dažādas tehnoloģijas, taču problēma ir izmeklējumu interpretācijā. Ja medicīnā viss būtu balts vai melns, man nebūtu jāmācās padsmit gadu, lai kļūtu par ārsti, tad tā lieta būtu daudz vienkāršāka. Jebkuru rezultātu ir jāmāk interpretēt, līdz ar to pārmērīga un bieži vien nepamatota izmeklēšana ir sava veida risks. Piemēram, mēs bieži vien aizmirstam psihoemocionālo kaitējumu pacientam. Tā ir trauksme pirms izmeklējuma vai izmeklējuma laikā, vai rezultātu gaidīšanas periodā, ja, teiksim, jāgaida 10 darba dienas, kā tas ir pēc magnētiskās rezonanses. Nedod Dievs, ja tiešām ir kāda iespējamība, ka var sagaidīt kaut ko ne pārāk jauku. Vai vēl viens variants – nepietiekama komunikācija. Piemēram, veicot izmeklējumu, jāzina, ko meklējam vai vēlamies uzzināt, kā arī jārēķinās ar iespējamu viltus pozitīvu atradni, kas nozīmē, ka nepieciešami tālāki, nopietnāki izmeklējumi. Ne vienmēr šajā etapā notiek pietiekama komunikācija starp veselības aprūpes speciālistiem un pacientu par to, kas atrasts un kādi ir riski, tikmēr uztraukums par iespējamo pieaug ģeometriskā progresijā. Pacients jau nav ārsts, viņš nezina, ka pastāv varbūtība – tas nav nekas slikts! Taču stress, kurā viņš dzīvo visas tās nedēļas, pirmkārt, nodara kaitējumu pašam – tiek traucēts miegs, ir tik liela trauksme, ka varbūt tiek ietekmētas darbaspējas, attiecības ar laulāto un bērniem. Latvijā par šo aspektu īpaši nerunā, bet starptautiskajā vidē, kurā diezgan daudz apgrozos, ļoti daudz pēta un runā par to, kā pacientu pasargāt no pārmērīgas medicīnisko resursu izmantošanas. Angliski to sauc par overmedicalisation, un tiek īpaši uzsvērta visiem ārstiem zināmā frāze – primum non nocere jeb “nenodari kaitējumu”. Tā ir ētika, un mans pienākums ir pacientam izskaidrot, kāpēc viņam vajag vai nevajag kādu konkrēto procedūru, izmeklējumu.” Gadās, ka pacienti paši atnāk ar konkrētiem ierosinājumiem, vēlmēm un dakterei saka: man ir iespēja samaksāt, es gribu to un to, uz ko ārste Puriņa iesaka padomāt divreiz. “Piemēram, man tieši šobrīd ir viena jauna mamma ar diviem maziem bērniem, kurai bijusi ne pārāk veiksmīga pieredze, saņemot veselības aprūpes pakalpojumu komunikācijas ziņā. Pacientei ir absolūti maznozīmīga atradne, kurai nav nekādas ietekmes ne uz dzīves kvalitāti, ne uz dzīvildzi, bet, tā kā viņai ir divi mazi bērni, viņi ir diezgan lielā stresā par to, ka ar viņu kaut kas varētu notikt. Principā visa mūsu saruna vizītes laikā bija veltīta šim. Es teicu, ka pārapstiprinu, ka viss ir kārtībā, ka nevajag uztraukties, ka nav tik bieži jāizmeklē. Viņa nomierinājās un atzina, ka šis bija ļoti vērtīgi. Bet tas ir mans ģimenes ārsta uzdevums – iztulkot, izskaidrot visu lēnām, saprotamāk.”

Talants lasīt lekcijas un komunicēt

Dārta Puriņa ne vien ārstē pacientus, bet arī skolo jaunos, talantīgos, zinātkāros prātus – viņa ir pasniedzēja Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes Ģimenes medicīnas katedrā, pasniedz nodarbības Ārvalstu studentu nodaļas medicīnas studentiem. Arī šis talants viņai mantots no senčiem. “Es tagad neatceros precīzi, vai to bija teicis manas vecmāmiņas tēvs, arī docents, vai kāds cits no senčiem, bet teiciens skanēja šādi: “Visiem šajā ģimenē patīk pamācīt, bet dažiem tas kļūst par profesiju.” Mana vecmāmiņa bija studentu ļoti mīlēts mācībspēks, mana krustmāte arī pēc izglītības ir skolotāja, izveidojusi un nepārtraukti turpina attīstīt veiksmīgu privāto skolu un bērnudārzu tīklu, mana mamma arī strādā ar studentiem un rezidentiem. Tas laikam ir tāds talants – pat visgarlaicīgākās tēmas mācēt pastāstīt tā, lai tas būtu krāsaini, interesanti un paliktu atmiņā. Es nevaru lepoties ar zinātnisko darbību, tas ir tas, par ko mani kolēģi katedrā un arī vecmāmiņa, kad viņa vēl bija dzīva, norādījuši – jāiet zinātnē, jādarbojas aktīvāk zinātniski, bet es vairāk esmu klīniskais spēks, neesmu iestājusies doktorantūrā, jo šobrīd nejūtu vajadzību. Varbūt kādreiz kaut kur ārvalstīs, bet tagad bērni jālaiž skolā un pašai klīniski vēl jāattīstās.”

Es esmu pati par sevi, man patīk pašai izcīnīt savu vietu. Esmu par godīgumu, cilvēcību, sirsnību. Domāju, ka šīs īpašības man piemīt. Manuprāt, ārsta profesijā viena no patīkamākajām lietām ir gandarījums, ka tu esi kādam palīdzējis. Nespēju iedomāties sevi citā profesijā, jo gandarījums, ko var saņemt caur apziņu, ka tu esi kādam padarījis dzīvi labāku un vieglāku, ir milzīgs, neaprakstāms. Tas ir cilvēciski sirsnīgais aspekts. Bet manī noteikti ir zināma deva pozitīva spīta, jo brīžiem spēju būt stūrgalvīga. Taču ar labvēlīgu pieskaņu, jo gribu iet savu ceļu, cīnīties par to, par ko esmu pārliecināta. Tajā pašā laikā man ārkārtīgi svarīgi ir izjust, ka tas, ko daru, ir ar pievienoto vērtību, uz kopēju labumu vērsts.” Vēl kā būtisku ārsta rakstura īpašību Dārta min empātiju. “Ir jāspēj izjust otru cilvēku. Protams, ikdienas intensitātē, lai spētu pats sevi un savu veselo saprātu pasargāt, dažkārt nākas aizslēgties, uzlikt kupolu, filtru. It īpaši tad, ja runa ir par dziļi sāpīgām vai nepatīkamām lietām.

Lai gan arī par visnepatīkamāko ir jāspēj komunicēt mierīgi, cilvēcīgi, nebiedējot un arī nesasolot par daudz, bet respektējot cilvēciskās izjūtas un emocijas. Ja ārsts ir pacientu mīlēts, manuprāt, tas vien parāda, ka ārstā ir daudz empātijas. Ja cilvēkiem patīk tas, kā ārsts strādā, tas nozīmē, ka pacienti jūt, ka viņos ieklausās un ka viņu vērtības tiek respektētas. Man vislielākais novērtējums ir tieši verbālais, kad redzu, ka esmu palīdzējusi, ka cilvēks jūtas labi un novērtē manu darbu. Viss pārējais ir sekundāri. Ir bijis, protams, arī tā, ka naktī zvana, bet tagad tie laiki ir pāri. Esmu sakārtojusi, iemācījusies nospraust robežas un sapratusi, ka jāvelta laiks arī ģimenei, sev, ir jāatdalās no darba, lai nākamajā dienā atkal varētu pilnvērtīgi strādāt.”

Hobiji kalnu slēpošana un skriešana

Ārpus darba Dārtai ir arī savi hobiji. “Ārstu ģimenē augot, hobijs man ir diezgan klasisks – kalnu slēpošana. Tiklīdz bērns iemācās staigāt, tā viņu liek uz slēpēm, arī manai meitai Lotei tā bija. Un es redzu, ka viņai patīk slēpot. Pavasara brīvlaikus mēdzam izmantot slēpošanas braucieniem. Uz kalna mīlam būt līdz ar pirmā pacēlēja iedarbināšanu – rīta stundām ir savs šarms, arī kalns vēl tukšs, trases tieši tad ir vislabāk izbaudāmas. Vēl ārstei Puriņai patīk ceļošana, kad sanāk laiks – arī grāmatu lasīšanu. Bet viens no hobijiem, kas tiek realizēts pie katras iespējas, ir skriešana. Dārta stāsta, ka tā ir iespēja pārslēgties, laiks, kurā vieglā, patīkamā un komfortablā slodzītē var sakārtot domas. Arī labākās idejas un labākie lēmumi viņai nākuši prātā skrienot. “Smadzeņu darbība pārslēdzas un strādā citādāk, vairāk fokusējas uz svarīgo, un virspusējais, liekais tiek paņemts nost. Ikvienam ikdienā par labu nāks vidējas intensitātes kardioslodzīte – tas var būt ritenis, peldēšana, skriešana. Svarīgi, lai nedaudz paātrinās sirdsdarbība, bet lai tā nav arī apgrūtinoša slodze. Vismaz pusstundu, 45 minūtes. Vakarā uzraut kājās botas, izlaist lociņu… Ja nevar paskriet, var soļot, bet tā, lai paātrinās pulss, jo par lēnu nebūs pietiekama efekta. Tie, kuri domā, ka strādāšana dārzā var aizstāt sportu, kļūdās, jo dārzā nav iespējama tik noturīga slodze, taču jebkurā gadījumā, protams, strādāšana pagalmā vai dārzā ir vairāk nekā sēdēšana dīvānā. Kā tagad mēdz teikt mans kolēģis, mazkustīgs dzīvesveids ir jaunā smēķēšana. Tas nozīmē, ka mazkustīga dzīvesveida kaitējums ir ne mazāks kā smēķēšana. Diemžēl mums nav tādas kultūras kā austriešiem un vāciešiem – iet ārā staigāt vai brīvdienās doties pārgājienos. Bet ir jākustas, jāstaigā. Ja var braukt ar liftu vai kāpt pa kāpnēm, labāk pa kāpnēm. Ja izvēlēties sabiedrisko transportu vai automašīnu, tad noteikti – sabiedrisko. Pati beidzot esmu realizējusi senu nodomu – ikdienā automašīnu izmantot pēc iespējas mazāk, bet pārvietoties ar sabiedrisko transportu. Pagūstu no rīta pa ceļam izdarīt daudz mazo darbiņu, kam darbu ritumā dienas laikā neatliks laika. Mašīnā tas nebūtu iespējams. Turklāt neesmu izbesījusies, stāvot sastrēgumos, un pie viena pārvietojos kājām. Un tās ir tikai tādas mazās lietas, ko varam darīt.”

Par kvalitāti, ne kvantitāti. Arī draudzība

Katram cilvēkam nepieciešami draugi, ar kuriem kopā jūties brīvi, vari atpūsties, bagātināt sevi. Tā, lai dvēsele dzied. “Draugi, kas man ir, tie ir seni, jo esmu par kvalitāti, ne kvantitāti. Man ir vairākas draudzenes, ar kurām kopā esam teju visu mūžu,” stāsta Dārta. Pagājušajā gadā viņa kopā ar draudzenēm izveidoja kādu interesantu tradīciju – vismaz reizi mēnesī, gada tumšajā laikā, apmeklēt kādu kultūras pasākumu. “Tas mums bija tāds meiteņu izgājiens. Galvenokārt uz Jauno Rīgas teātri un Nacionālo operu. Tad mēs visas smuki sapucējamies un – klik, klik, klik – ejam baudīt kultūru. Šādas tikšanās ļauj nenoslīkt darbā, šis laiks ir tāds emocionālais gandarījums, baudījums dvēselei. Atceros, “Traviatā” sēdēju, skatījos un raudāju, jo bija tik skaisti!”

Tajā pašā laikā Dārta atzīst, ka ikdienā, strādājot ar cilvēkiem, nepieciešama deva vienatnes, lai sakārtotu domas. Pēdējos gados esmu iemācījusies pateikt “nē”, nepārstrādāties. Varbūt tā ir brieduma pazīme. Nezinu… Bija brīdis, kad es būtu varējusi pasniegt lekcijas “Kā veiksmīgi izdegt”, jutos kā nebeidzamā darbu, projektu un pienākumu karuselī. Tad sapratu, ka pasaule nebeidz griezties, ja nedēļu esmu prom, ka atvaļinājuma laikā citi arī tiks ar visu galā. Bet šādas atklāsmes rodas caur fizisku un emocionālu pieredzi, un kļūst skaidrs, ka jānomet nost daudzas sabiedrības, statusa uzspiestas lietas. Dzīve ir piepildīta, ja ir mīlestība un miers ģimenē, ja blakus ir tuvi cilvēki. Tāpēc, lai mēs vecumdienās būtu pie asa prāta, jārūpējas par savu fizisko un garīgo ķermeni. Es sevi vecumdienās redzu pietiekami fiziski un garīgi spējīgu. Un, protams, priecīgas ģimenes lokā.”